Meditācija un mūzika
Meditācija arvien vairāk tiek negodīgi izmantota kā apzīmējums visu veidu relaksējošai mūzikai, taču meditācija ir vairāk nekā relaksācija.
Atskan daudzas mūzikas žurnālistu balsis, kas žēlojas par arvien lielāku populārās mūzikas vienkāršošanu. Dziesmas kļūst arvien īsākas, un harmonijas un melodijas kļūst arvien vairāk aizstājamas topu desmitniekā.
Šī tendence vienkāršot un diemžēl izpludināt žanru klasifikācijas terminoloģiju ir kļuvusi par reālu problēmu. Diemžēl mūzikas žurnālisti un kuratori satraucošā ātrumā pielāgojas šai nevīžībai. Vairākuma gaume un arī vairākuma skatījums kļūst par vienīgo standartu.
Kā aktīvam mūzikas producentam jums tiek lūgts pašam klasificēt savu mūziku, lai padarītu to atpazīstamu klausītājam. Tagad ir kategorija ar nosaukumu “Ambient”, kurā ietilpst viss, kam šķiet kaut kas saistīts ar lēno un abstrakto, bet patiesībā tas ir žanrs, kura pamatā ir Braiena Īno darbi, kurš pats spēlēja mūziku lidostām un vilcieniem. stacijas prātā.
Tālāk ir sadaļa “Chillout”, kas saistībā ar “Lounge” nozīmē relaksējošu mūziku klubiem. Savukārt Chillout ir sajaukts ar relaksācijas mūziku un, šausmīgi, ir arī norādīts zem etiķetes meditācija. Meditācija tomēr ir prakse, kurai nekādi nav sakara ar relaksāciju “izslēgšanas” nozīmē – tieši otrādi! Būtisks meditatīvo paņēmienu elements ir apzināta uzmanības kontrole! Tam nav nekāda sakara ar lidostām un klubiem.
Ja Spotify kā meklēšanas vienumu ievadīsit “meditācija”, jūs atradīsit daudzus atskaņošanas sarakstus, kuru karogā ir rakstīts termins “meditācija”. Un ko mēs tur dzirdam? Tieši tas pats, kas top desmit popčatos – tikai lēni, bez ritma un ar sfēriskām skaņām. Mūzika, kas vairāk piemērota iemigšanai, nevis apzinātai uzmanības virzīšanai. Ar lielu gribu varētu iebilst, ka pastāv tāda lieta kā “atpūtas meditācija”, taču tā ir tikai viena no daudzajām meditācijas metodēm, piemēram, Vipassana.
Kā politiski ieinteresētai personai man neizbēgami ir aizdomas, ka tā ir briesmīga zīme, kas liecina par sabiedrības pieaugošo neieinteresētību par savu likteni. Lai gan zeme atrodas uz klimatiskā sabrukuma robežas, sākas jauni kari, kas saista spēkus, kas mums patiesībā bija nepieciešami, lai labotu savu dzīvesveidu. Iespējams, ir mazliet tālsirdīgi to saistīt ar mūzikas klasificēšanas problēmu, bet neiespējamība kaut ko klasificēt konceptuāli, jo vairākums vēlas redzēt tikai daļu pasaules, ir diezgan simptomātiska. Tas ir daudzveidības beigas un spēlē despotu un vienkāršotāju rokās.