Sociopolitiskas dziesmas un žanra trakums

Vienmēr ir bijis grūti atrast īsto žanru viņa paša mūzikai. Īpaši straumēšanas laikmetā pareizā atvilktne ir svarīga, lai uzrunātu auditoriju un multiplikatorus (atskaņošanas sarakstus, presi utt.).

Neviens īsts mākslinieks, rakstot dziesmu, nedomā par žanriem. It īpaši, ja dziesmai ir vārdi un tiek izteikts paziņojums, kas pārsniedz zināmo personisko jutīgumu, piemēram, mīlas slimība un vispārējs pasaules nogurums.

Tas kļūst ļoti grūti, kad mākslinieks eksperimentē ar elementiem no dažādiem mākslas laikmetiem. Tā darbojas māksla kopumā. Bet vai mūsdienās lielākā daļa klausītāju mūziku joprojām uzskata par mākslas priekšmetu?

Līdz ar popmūzikas uzvaras progresu mākslas aspekts arvien vairāk ir atkāpies otrajā plānā. Radiostacijas izvēlas mūziku pēc modeļa, kas ir mākslas perversija.

Kopējais iesniegums vairākuma gaumei liedz redaktoriem izvēlēties dziesmas, kas varētu “traucēt”. Bet ikdienas vienveidības traucēšana ir viens no cēlākajiem mākslas uzdevumiem.

Bija acīmredzams, ka radīsies mārketinga problēmas, kad kādu laiku pievērsos sociālpolitiskām tēmām. Bet es jūtos kā mākslinieks un man ir jāsadzīvo ar savas rīcības ekonomiskajām sekām.

Es ļoti labi saprotu, ka klausītāji vēlas atrast mieru līdzās šausmu ziņu plūdiem no visas pasaules - arī mūzikā. Bet ir arī izejas no mākslinieka dilemmas, un es cenšos iet vienu no šiem veidiem, producējot mūziku arī citām dvēseles situācijām.

Joprojām pastāv kritisko dziesmu risināšanas problēma, izmantojot žanrus. Būtu pienācis laiks straumēšanas portāliem (Spotify uc), kuriem vajadzētu būt visām klausītāju grupām, izveidot žanrus, kas vairāk ņemtu vērā dziesmu saturu.

Kā būtu ar “sociopolitisku” noskaņu, nevis sadalītu “Chill Out” daudzās apakšgrupās?