Bēthovens pret Dreiku

Nav šaubu par to - Ludvigs van Bēthovens bija izcils komponists. Neskatoties uz to, objektīvi skatoties, ir pārsteidzoši, cik iekļūstoši viņa un citi tā sauktās klasiskās mūzikas darbi joprojām tiek atbalstīti ar augstu subsidētu simfonisko orķestru darbību 200 gadus pēc to publicēšanas.

Daudzu gadu laikā daudzās kultūras sistēmās ir izveidojusies vērtību sistēma, kas rada bažas. Subsīdiju administratori apgalvo, ka tas ir demokrātisks process, jo sabiedrība vienkārši lūdz dzirdēt šos darbus. Bet kas ir šī auditorija?

Tā ir elites minoritāte, kas savas finansiālās varas dēļ lolo savu konservatīvo vērtību sistēmu. Bet, ja konservatoriem jau ir tik daudz naudas, kāpēc nodokļu maksātājam, kurš vairākumā klausās populāro mūziku, ir jāmaksā tik daudz?

Pat autortiesību aģentūras savus maksājumus komponistiem joprojām vērtē pēc apšaubāmas darbu vērtības. Šī diskusija turpinās jau ilgu laiku, bet tā tiek vadīta ar nevienlīdzīgiem ieročiem. Spēcīgās, lielās etiķetes paļaujas uz zvaigznēm, kuras pelna miljonus. Augsti kvalificēts vadošā simfoniskā orķestra vijolnieks šķiet zaudētājs, taču šis uzskats izkropļo argumentu.

Tas ir principiāli nedemokrātiski, ja vērtību sistēmas tiek mākslīgi uzturētas dzīvas. Izšķirošais kurss humānistiskām un patiesas vērtības sistēmām ir noteikts izglītībā. Kaut arī mūzikas skolotāji mūsdienās joprojām vēlas pārliecināt skolēnus par acīmredzami mūžīgo Bēthovena kvalitāti, skolēni hiphopu klausās ar slēptajām Bluetooth austiņām.

Varbūt būtu prātīgāk, ja skolotāji ļautu paskaidrot, kāpēc bērni labāk klausās hiphopu nekā Bēthovenu. Mūžizglītība nav paredzēta tikai pārējiem. Atklātajā mācību apmaiņā līdzsvara noslēpums starp emocijām un saprātu varētu glābt daudzu pusaudžu dzīvi un novest pie organiski izaugušām vērtību sistēmām, kuras nav jāuztur dzīvas ar spēku.