Izvēle starp ko?
Jā, karš Ukrainā ir šausmīgs. Tikpat briesmīgs kā karš Dienvidslāvijā, karš Sīrijā un simtiem karu iepriekš. Pēc šausmām seko analīze, un šeit tā kļūst sarežģīta. Protams, var teikt, ka Putins ir sajucis prātā, un gandrīz visa pasaule uzbrukumu nosoda – skat. ANO rezolūcijas. Bet tā ir tikai puse patiesības.
Ja pieejam problēmai analītiski, Putina neprātīgo lēmumu cēloni mēs atradīsim Padomju Savienības sabrukumā. Tas sabruka acīmredzamā ekonomiskā vājuma dēļ. Lielākā daļa cilvēku bija ļoti sliktā stāvoklī un cerēja uz savu tautu neatkarības uzlabošanos, pievēršoties demokrātijai un kapitālismam kā alternatīvai neveiksmīgajam komunismam. Tagad viņi gaida uzlabojumus. Cik ilgi mēs liksim viņiem gaidīt? Viņi ir gaidījuši 30 gadus. Vēl 20 vai 100 gadus – uz visiem laikiem?
Demokrātija balstās uz katra indivīda iespēju dzīvot savu dzīvi ar cieņu un ārpus nabadzības. Tas attiecas ne tikai uz bijušajām padomju republikām Vidusāzijā, bet arī uz Āfriku un daudziem citiem reģioniem. Ja tā sauktajai brīvajai pasaulei tas neizdosies, būs vairāk karu – līdz kodolieroču kāršu atklāšanai. Mums ir jāsaprot šīs sakarības.
Krievija Putina personā vēlas atgriezties pie pasaules lielvaras. Kāpēc viņš tagad neuzbrūk Vidusāzijai (ko viņš jau mēģināja, piemēram, Kaukāza karā), bet gan Ukrainai? Jo Vidusāzija var pagaidīt. Cilvēkiem tur joprojām iet slikti un Krievijai ir labas izredzes, ka republikas atkal labprātīgi kritīs Krievijas rokās! Tomēr lielākā daļa cilvēku Ukrainā ir izvēlējušies demokrātiju un kapitālismu pilnīgi brīvprātīgi, un viņu dzīves apstākļi patiesībā ir uzlabojušies, jo viņi atrodas tuvu Eiropai. Tātad briesmas ir tādas, ka demokrātija un kapitālisms garantē labāku dzīvi. Putins, protams, nevar ļaut tam pastāvēt — un arī Ķīna nevar.
Ķīna ir izvēlējusies ceļu, kas ir sajaucis divas pasaules. No vienas puses komunistiskais varas aparāts, no otras – ekonomiskās brīvības. Pagaidām šis ceļš izrādās ārkārtīgi veiksmīgs – uz tautas personīgās brīvības rēķina.
Diemžēl kapitālisms savā neglītākajā formā parāda arī iedzīvotāju dalījumu ļoti bagātos un ļoti nabagos. To var novērot pat šķietami konsolidētajās kapitālistiskajās demokrātijās. Tramps ir skaidri nodemonstrējis tajā esošās sprāgstvielas. Tātad demokrātija nekad neizcīnīs galīgo uzvaru, un mums būs jāgaida kodolieroču kāršu atklāšana.
Es šobrīd sēžu šeit savā mini studijā un izmisīgi cīnos par savu personīgo ekonomisko izdzīvošanu kā mūzikas producente. Lielisks piemērs daudziem cilvēkiem kapitālistiskās demokrātijās. Jā, esmu bijis aizņemts! Plašai akadēmiskās mūzikas izglītībai sekoja daudzi nogurdinoši gadi uz šīs pasaules skatuvēm – līdz izdegšanai. Pēc tam cīņa par dzīvību turpinājās. Jauna profesija – jauna laime – līdz nākamajai izdegšanai. Tagad pensiju cenšos papildināt ar mūzikas producēšanu.
Jā, es varu brīvi izteikt savu viedokli. Nekādas bumbas nekrīt man uz galvas un man ir pietiekami daudz ēdamā. Vai tad man iet labi? Nē, jo kā mūzikas biznesā pieredzējis mākslinieks atkal piedzīvoju, kā ekonomiskā vara krasi ierobežo manu personīgo attīstību. Tā saucamie vārtsargi vēlas novilkt pēdējo kreklu no manas muguras, pirms mani iestudējumi pat sasniedz klausītāja ausi. Šādi izskatās konkurence kapitālismā.
Progresīvā kultūrainavas privatizācija (kapitalizācija) nozīmē, ka šobrīd uz māksliniekiem vairāk nekā jebkad agrāk attiecas sekojošais: “Bez finanšu ieguldījuma tirgū nav izredžu”. Daudziem tas var izklausīties kā sūdzēties augstā līmenī, bet, kā jau Ovidijs teica: "Pretojies pirmsākumiem". Šāda brīvība nekad nesasniegs cilvēku sirdis. Ja lielākā daļa iedzīvotāju finansiālo spēku trūkuma dēļ tiks izslēgti no personīgās un ekonomiskās izaugsmes, tā drīz kļūs drūma. Tad mums būs tikai izvēle starp mēri un holēru.