Manas mūzikas klausīšanās norādījumi
Mākslas pasaulē nav nekas neparasts, ka mūsdienu darbiem ir nepieciešams ievads to recepcijā, jo mākslas uzdevums ir iedibināt jaunas perspektīvas.
Mūzika būtībā ir arī mākslas veids. Visām mākslas formām ir atzari “komerciālās mākslas” formā. Gleznas tiek ražotas kā mājas sienu dekorācijas, un mūzika tiek pārdota arī kā akustiskā fona mūzika ikdienai. Daži mākslinieki reaģē uz šo praksi, saistot māksliniecisku apgalvojumu ar šo sociālo attieksmi. Endija Vorhola “Pop Art” ir piemērs tam. Mākslas kritiķiem un kuratoriem, kas ir mākslas cienītāju interpretācijas palīglīdzeklis, sākotnēji ir grūti tikt galā ar šādiem darbiem, jo profesionālie kritiķi ir cieši saistīti ar mākslas vēsturi. Tāpēc inovācijas mākslā bieži vien vairāk veicina mākslas fani, nevis patērētāji. Tāpēc es tieši uzrunāju jūs, dārgais mākslas cienītāj.
Savos novērojumos esmu atklājis fundamentālu atkarību no cilvēka uzvedības nepārprotamības. Tāpēc avangards nav īpaši populārs sabiedrībā, bet tas vismaz ir skaidri atpazīstams kā avangards, un vairākuma noraidījums ir tikpat skaidrs. Avangarda fanu vēlme iesaistīties inovācijās ir raksturīga. Mērķa grupas māksliniekiem ir skaidri nosakāmas. Ir mākslinieki, kuri apzināti vēršas pie šīm mērķa grupām un ražo tām mākslu. Tomēr ir arī mākslinieki, kuri ir ambivalentas personības un kuriem patīk pārvietoties starp pasaulēm. Es to sapratu tikai ļoti vēlu, bet es esmu tāds mākslinieks.
Pirmajos gados es nepārprotami biju avangarda mākslinieks, bet kā profesionāls trompetists man bija saskarsme ar daudziem žanriem, kas nepārprotami bija mainstream. Rezultātā es iepazinu daudzus mūzikas elementus meinstrīmā, kas rezonēja ar manu dvēseli. Mani aizkustināja vienkārši blūza vai roka elementi, kā arī patika klausīties labu popmūziku. Kad es sāku producēt elektronisko mūziku pēc 25 gadu prombūtnes no mūzikas skatuves, šie augļi visi bija dzīvi, un kā pilnīgi neatkarīgs solo producents es nevēlējos no tiem atteikties stratēģisku iemeslu dēļ. Mana instrumentu kaste bija pilna ar džezu, roku, popu un bieži dīvainiem brīvā džeza un jaunās mūzikas elementiem. Galvā bija arī klasiskā orķestra vai rokmūzikas dažādās skaņu telpas, kā arī sulīgā, aizraujošā popmūzika. Tagad uzdevums bija to visu apvienot, jo tagad biju atpazinis savu kombinētāja un savienotāja talantu.
Popdziesmas īsā forma daudzu iemeslu dēļ tika ātri identificēta kā iestudējuma pamats, un man vienmēr ir īpaši paticis orķestra vai bigbenda piesātinātais skanējums. Tā kā es nebiju neviena mūzikas žanra speciālists, es varēju savas jaunās dziesmas koncentrēt aptuvenā džeza, roka vai popa virzienā, taču daudzi citi stilistiskie elementi vienmēr iespiedās katrā dziesmā neatkarīgi no tā, vai es to gribēju. vai nē. Tas ir dziļi māksliniecisks process un mana balss. Laikam ejot, es arvien vairāk apzinājos savas mūsdienu mākslas būtību un kļuvu arvien brīvāks savā prātā. Kad mākslīgais intelekts sasniedza punktu, kurā tas varēja radīt veselas fona dziesmas, pamatojoties uz apraksta ievadi, visi manas mākslinieciskās brīvības aizsprosti pārtrūka. Es atklāju apakšžanrus, kurus vēl pat nezināju un kuri man bija priecīga iedvesma. Tagad es varētu rediģēt šīs dziesmas pēc sirds patikas un garšot tās ar visu savu iztēli, tāpat kā šefpavārs garšo savu ēdienu.
Un tagad nāk faktiskie norādījumi klausītājam. Neatkarīgi no tā, kuru no manām dziesmām jūs klausāties, tā nav tāda, kā jūs domājat. Jūs neklausāties blūzu, ja tas izklausās pēc blūza, un jūs neklausāties popmūziku, ja tas izklausās pēc popa. Aizmirstiet “EDM” vai “Future Bass” vai jebko citu — tie vienmēr ir tikai avota formas skaņu ainavām, kas rodas no manas ambivalentās dvēseles. Tās ir pilnīgi brīva gara izpausmes, un es novēlu jums visu šo brīvo un vislabākajā nozīmē anarhistisku garu, lai spētu pretoties sistēmu manipulatīvajai piespiešanai.